Ir izstrādātas vairākas diagnostikas metodes aizdomām par ļaundabīgām žultsceļu striktūrām. Lai noteiktu žults kanāla stenozi un obstrukciju, ir izstrādāta viena metode, perkutāna transhepatiskā holangiogrāfija (PTC). Šī metode ir jutīgāka nekā endoskopiskā retrogrāda holangiogrāfija (ERCP) un nodrošina precīzāku diagnozi.
Tika veikts retrospektīvs pētījums, lai salīdzinātu PTC un ERCP diagnostisko veiktspēju par aizdomām par ļaundabīgu žultsceļu striktūru. Pētījumā bija iesaistīti 79 pacienti pēc kārtas. Pacienti tika sadalīti divās grupās: A grupā bija iekļauti tie, kuriem tika veikta patoloģiska novērtēšana par aizdomām par ļaundabīgu žultsceļu striktūru, un B grupā bija tie, kuriem tika veikta aizdomas par ļaundabīgu žults striktūru ķirurģisku diagnozi. Kopumā 41 pacients tika veikts PTC un 27 tika veikts ERCP. Abu procedūru diagnostiskā veiktspēja tika salīdzināta, izmantojot Fišera precīzo testu. Rezultāti tika izteikti procentos. PTC pozitīvā paredzamā vērtība (PPV) bija augstāka, un negatīvā paredzamā vērtība (NPV) bija zemāka nekā ERCP rezultāti.
ERCP gadījumā knaibles biopsija tika izmantota, lai iegūtu aizdomas par ļaundabīgu žultsvada striktūru. Procedūra tika veikta vietējā anestēzijā. Vert katetru tika ievietots divpadsmitpirkstu zarnā un izvadīts cauri striktūrai. Žults tika aspirēts. Paraugi tika fiksēti 10% formalīnā. Pēc tam histoloģiskais paraugs tika fiksēts uz filmas. Biopsija parādīja adenokarcinomu. Histoloģisko diagnozi apstiprināja pieredzējis patologs.
Lai noteiktu atrašanās vietas un patoloģiskā striktūras patoloģiskā veida ietekmi, tika veikta apakškopa analīze. Žultsvadu striktūrās diagnostiskā jutība parasti ir augstāka nekā {- žults karcinoma. Arī NPV bija augstāks par knaibles biopsiju nekā suku citoloģija. Tomēr jutība pret - žults karcinomu nebija statistiski nozīmīga.
Gan ERCP, gan PTC ir diagnostikas metodes, kurām var būt nozīmīga loma aizdomās par ļaundabīgu žultsceļu striktūru terapeitisko pārvaldību. Tomēr pirmsoperācijas patoloģiskā diagnoze ir būtiska terapeitiskajai stratēģijai. Tāpēc diagnozes apstiprināšanai ir vajadzīgas optimālas paraugu ņemšanas metodes. Pētījuma rezultāti liecina, ka ERCP nodrošina labāku diagnostikas precizitāti nekā PTC aizdomām par ļaundabīgām žultsceļu striktūrām.
Pētījums bija retrospektīvs pētījums par pacientiem, kuriem tika veikts patoloģisks novērtējums par aizdomām par ļaundabīgu žultsvadu striktūru. Kā diagnostikas metodes tika izmantotas knaibles biopsija un suku citoloģija. Pētījums tika veikts universitātes slimnīcā. Autori vēlas pateikties Yuliang Li, Bin Liu un Yongzheng Wang par viņu ieguldījumu. Viņi arī vēlas pateikties pacientiem par piekrišanas sniegšanu. Šis pētījums ir publicēts vienaudžu - pārskatīts žurnālā. Ne autori, pētījuma sponsori, ne autoru darba devējs neuzņemas atbildību par zaudējumiem, kas rodas šīs informācijas izmantošanas rezultātā. Šajā dokumentā ietvertā informācija ir paredzēta tikai informācijas vajadzībām, un tā nenozīmē medicīnisko konsultāciju, diagnozes vai ārstēšanas aizstājēju.
Knaudu biopsijas izmantošana, lai pārbaudītu aizdomās par ļaundabīgu žultsvadu striktūru, ir alternatīva suku citoloģijai. Procedūrai ir augstāka NPV nekā suku citoloģijai, un tai ir lielāka diagnostikas precizitāte. Turklāt ir ziņots, ka ERCP knaibles biopsija ir precīzāka nekā endoskopiskā ultraskaņa - vadīta smalka - adatas aspirācija intraduktāliem bojājumiem. Tomēr nav skaidrs, vai knaibles biopsija var iegūt smagāku striktūru paraugus.
